Trīs dienas, trīs naktis un milijons sirdspuksti Liepājā

Šīs bija ļoti gaidītas dienas, vakari un naktis Liepājā. Pārceltas par vairāk kā mēnesi – tāpēc vēl vairāk gaidītas un vajadzīgas. Brīvdienas. Prom no ikdienas, prom no stresa,  prom no rutīnas, prom no maniem Rīgas dēmoniem un rēgiem. Liepāja – tas man ir līdzīgi kā šķīstītava. Aizbarucu uz turieni tāda iekšēji nošmulējusies, bet tur ar vēju, pludmales smiltīm, cilvēkiem un svaigām sajūtām izskalojos atkal tīra. Meditatīvas pastaigas. Klusuma rekolekcijas. Stundām ilga gulēšana vannā. Lieliski cilvēki, iedvesmojošas sarunas, daudz vīna un cigarešu. Bohēma. Dažubrīd’ man šķiet, ka man vajadzētu pārcelties tur uz dzīvi. Kaut vai strādāt par kasieri autoostā, tā lai pietiek rēķiniem, teātrim un cigaretēm, bet būt tur. Vienkārši, lai elpotu to gaisu. Tur es jūtos mierīga, harmoniska un dzīva.

Un Liepājas Teātrim visā šajā procesā ir ļoti būtiska loma. Tā nav vienkārša izrāžu noskatīšanās un aizmiršana. Ar Liepājnieku izrādēm tā vienkārši nenotiek – tās manī strādā un griežas vēl dienām, nedēļām, pat mēnešiem pēc to noskatīšanās. Tās ir tik dziļas un jēgpilnas, ka tās runā uz mani, ar mani un par mani! Iedvesmo!

 

Advertisements