Lielais Gavēnis ir sācies!

Mateja evaņģēlijs 8. nodaļa 16-18:

Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. 
Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās

Lūk brīnišķīga karte, kā nepazaudēties … kā nepārvērst Gavēni par mokošu diētu … kā stiprināties sevī …

IMG_1421.jpg

Advertisements

Laiks. #pateicībā

IMG_0103

Pirms nedēļas, vecomā’ un vecotē’ piedzīvoja brīnišķīgu notikumu – viņi svinēja savas Zelta kāzas! Kopā būšanas un solījuma došanas 50. gadadienu … p i e c d e s m i t o! Mūsdienu mega’paātrinātajā laika ritumā, šis cipars šķiet teju nereāls … 600 mēneši … 18’000 dienas … 432’000 stundas … 25’920’000 minūtes … ∞ mirkļi …

Jau teju pusgadu, es ikdienas cenšos atrast un atvēlēt sev (tikai sev) vismaz 6’šas minūtes … pilnīgi atklātas un patiesas minūtes. Un reizums, tas nemaz nav tik vienkārši – atslēgties no pasaules, no ņirboņas, no trokšņa, no informācijas visapkārt, no steriotipiem, no nepieciešamības pielāgoties un pabūt ar sevi. Es rakstu savu http://www.6minutes.lv grāmatu! Bez “āriņas” mamma, sieva, meita, māsa, darbiniece, draudzene, sabiedrības locekle…  Mācos skatīties uz savām “āriņām” no savas “iekšiņas”.

Psiholoģijā ir paņēmiens: “Izrakstīt no sevis laukā!”, bet man būtiskāks šķietIerakstīt sevī iekšā!”: Ticību, Cerību, Mīlestību!

Pateicību! 

Un runa jau nav par laiku … minūtēm, dienām, pat gadiem … runa ir par mirkļiem …

 

 

Mana labdarības Andele-Mandele

Ik’ sievietei ir pazīstama šī sajūta: “Man nav ko vilkt mugurā un man skapī nav vietas!”  Es neesmu izņēmums. Ko darīt? Skapja revīzija!!!, ir pareizā atbilde, jo kā gan savādāk atbrīvot vietu jaunajam?

Bet ko darīt ar to, kas tik ilgi bijis mīļš un labs … un vēl joprojām tāds ir, bet manā gadījumā, samazinoties apģērba izmēram, bez krietnas pār(ie)šūšanas vairs nav lietojams?!

Lūk atbilde: pieteicos Andelē Mandelē https://www.andelemandele.lv/grencberga , bet ar MĒRĶI:

Man patīk kleitas un kurpes, bet vēl vairāk man patīk labdarība un sajūta, ko tā rada, tāpēc: Lietas vērtību € noziedo Labdarības biedrībai Palīdzēsim viens otram. “Pārtikas iegādei” Swedbank konta Nr. LV06HABA0551043090995 / vai kādam no www.Ziedot.lv projektiem.

Screen Shot 2017-10-30 at 13.50.57.png

Labais vairo labo! 

Labdarībai kopā sa’ziedotā summa: 35 €

p.s. un ja arī šī mana “akcija” nedarbosies, es ceru, ka vēl kāds pamanīs cik vajadzīgu un svētīgu darbu dara “Palīdzēsim viens otram” biedrība un pievienosies …

Nakts(ne)miers

Pulkstens rāda 3:29… klikšķis ar miegziņu izbeidzies … pēc 18% tas pats draud notikt ar telefonu … tumšs un kluss, tik maza ekrāna gaismiņa zem segas un blakus vīra mierīgā miega elpa.

Galva pilna ar domām un darāmo darbu listēm/deadlainiem … tās griežas kā trakā karuselī… un tās domas liek sevi domāt … visas pēc kārtas un tad jauktā secībā! Un tad kājām gaisā. Un tad random’ā … un uz apli … un pa spirāli …

LU psih.fak. mācīja, ka tās domas sastrukturētas jādabū laukā – jāizraksta no sevis. Dienasgrāmatā. Brīvā apziņas plūsma: kā Mollija Džosa Ulisā… tā vajadzētu iemācīties!

Un vispār, pēc vakardienas izrādes, sagribēju antīku rakstāmmašīnu … brīvās apziņas plūsma ar klikšķiem.

* * *

Klikt klikt klikt klikt klikt klikt _ _ _ _ _ _ 

Klikt klikt klikt _ _ _ _ _ _ klikt klikt klikt _ _ _ klikt klikt. Klikt? Klikt klikt klikt _ _ klikt klikt.

p.s. es tevi klikt klikt klikt _ _ _ _ _ (Cigarete) _ _ _ klikt klikt klikt klikt klikt …. “klikt” … 

Vētra!

Manas alkas un vēlme pēc viņa, ir viļņveidīgas.
Kā paisums un bēgums.

Reizēm slīkstu kaislību bangās, bet reizēm esmu izkaltusi no vienaldzības, kā tuksnesis.
Viņš ir kā vētra – satracina, saviļņo, izposta mani. Nevaldāms spēks.

Un tad norimstoties un atkāpjoties krastā paliek nezāles, dubļi, smirdīgi mošķu līķi un cēlu burinieku vraku atliekas.
Un pa kādam vizuļojošam dzintaram, kas cieši glabā sevī ilgi lolotu un neiznīcināmu mīlestību, maigumu, siltumu un vērtīgumu.
Bet varbūt tas ir fosfors. Kuru salasot un rūpīgi glabājot kabatā tuvu pie sirds, tas pēkšņi uzliesmo un apdedzina.

Balansēšana uz virves. Gavēnis.

Mateja evaņģēlijs 8 nodaļa 16-18:

Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. 

Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.

Praying woman hands

Šodien, esot Lielā Gavēņa vidū, es pārvērtēju savu šī gada gavēšanu un atzīstu, ka esmu sev devusi atlaides.

Dažādu apsvērumu dēļ. Atrunāšanās sev. Nevajadzīgas atlaides. Ikdienā, kad visapkārt ir tik daudz miesīgu un emocionālu kārdinājumu, ir grūti “noturēties uz tās virves”, gāzelējos un pat nokrītu. Rāpjos atpakaļ. Atkal krītu. Un atkal rāpjos atpakaļ.

Mācītājs šodien lekcijā teica aptuveni šādi: Dievs ir radījis brīnišķīgu pasauli! Tik dažādu – ar krāsu, skaņas, gaismas, garšas, izskata un sajūtu neiedomājamu daudzveidību. Un Dievs ir radījis cilvēku ar visām viņam piemītošajām maņām, kas spēj to visu uztvert un baudīt! Dievs ir radījos pasauli cilvēkam par prieku. Cilvēks ir radīts, lai baudītu. Un visi ārējie impulsi, kurus mēs uztveram ar savām maņām – dzirdi, redzi, ožu, garšu, tausti, sajūtām – tie visi nonāk mūsu dvēselē. Un šie impulsi mūsu dvēseles vai nu ceļ, vai arī gremdē.

Gavēņa laiks ir sevis izmeklēšanas laiks, savas dvēseles izmeklēšanas laiks. Labā un sliktā izsvēršanas laiks. Un cilvēks nevar pieskārties savai dvēselei, esot visu šo ārējo impulsu ietekmētam. Tāpēc atturība. Lūgšanas. Žēlsirdības dāvanas un darbi.

Teātra izrāde, reta vīna glāze, šokolādīte, kāds kluss koncerts, skaista kleita, smaids – es cenšos nerādīties ļaudīm kā saīgusi un sagurusi gavētāja. Un arī slepenībā pie sevis nē. Pavisam iespējams, pietiktu ar mazāk, bet es joprojām meklēju un mācos savu “Gavēšanas balansu”. Mācos atteikties. Mācos necelt to, ko nevaru nest. Mācos dot no sevis citiem, kam vairāk nepieciešams. Mācos dot savu laiku, nesavtīgu draudzību, mīlestību un palīdzību. Mācos novilkt savas robežas no ārējiem impulsiem.

Emociju skala

Draudzene šodien padalījās ar Abraham-Hicks emociju virzības skalu:

1. Prieks / Atzinība /  Brīvība / Mīlestība
2. Kaislība
3. Entuziasms / Iekāre / Laime
4. Pozitīvas gaidas / Ticība
5. Optimisms
6. Cerības
7. Apmierinājums
8. Garlaicība
9. Pesimisms
10.  Kairinājums / Nepacietība
11. Nomāktībā
12. Vilšanās
13. Šaubas
14. Uztraukums
15. Vainas apziņa
16. Mazdūšība
17. Dusmas
18. Atriebība
19. Naids
20.Greizsirdība
21. Nedrošība / Vainas apziņa/ Mazvērtība
22. Bailes / Skumjas / Depresija / Izmisums / Bezspēcība

Jāatrod savu aktuālo sajūtu “vieta” uz skalas un tad jāmēģina atrast domas, kas palīdz sajusties kaut mazliet labāk – kāpt aukstāk, par to punktu, kurā esat šobrīd. Jūties “bezspēcīgi”? Atrodi domas un “izdusmojies”. Un tā maziem solīšiem pretī “Priekam”!

emotions

(atrasts te – The Abraham-Hicks Emotional Guidance Scale)

par sievietēm

Mani vīrieši un viņu Sievas.
Nu jau dažiem, iespējams, bijušās. Un viņi paši man – nu jau bijušie.
Un tomēr … cik dažādas ir šīs Sievietes. Es nekad neesmu atdalījusi Tās no viņu vīriem. Man vienmēr ir interesējis – kas ir šīs Sievietes. Kādas Viņas ir. Ar ko viņas rnodarbojas. Mani ir interesējuši iemesli, kāpēc tieši Viņas ir manu vīriešu sievas. Un tas ir būtiski, jo tas tik daudz ko pasaka par pašiem vīriešiem.
Iespējams, tas skanēs absurdi – bet es cienu šīs Sievietes. Ļoti spēcīgas, spilgtas un stipras Sievietes. Skaista, gudras un veiksmīgas savā jomā!
Protams, es domāju par to, kāpēc Viņu vīriem esmu bijusi vajadzīga es. Kas gan mums kopīgs? Kuru caurumu katrās no šīm laulībām es esmu “lāpījusi”?
Un te NAV runa tikai par seksu!!!
Ja es te paņemtu un rindiņā saliktu Viņu bildes, būtu pat neticami – cik dažādas Viņas ir bijušas.
Nē, es neko nenožēloju. Tas, ka mums kādu brīdi ir nācies dalīt Viņu vīrus ir tikai kāds neveiksmīgs likteņa joks.
Šis ir par Sievietēm … nevis par vīriešiem … un par to vai Sieva un Mīļākā var viena otru cienīt!

“Piedodiet, tā nu mums ir sanācis – es mīlu Jūsu vīru!”

Šķiltavu klikšķi klusā tumsā.
Vēsma, no atvērta loga iezogas matos. Tā sev līdzi atnes tik pazīstamu cigarešu smaržu.
Dziļi ievelku krūtīs piesātināto gaisu. Pāri ķermenim pārskrien vieglas trīsas.
Pēkšņi man šķiet, ka Viņš ir tepat tuvu, tuvu blakus. Tumsā.
Aizturu elpu, lai mazliet noturētu sevī šo sajūtu.
Pieķeru sevi pie domas – man Tevis reizēm pietrūkst!
Izelpa.

Es nezinu, vai tas notika pa īstam vai tikai manā iztēlē … bet tas noteikti notika …

11. bauslis

11. bauslis. Dievs aizpīpēja un uz brīdi aizdomājās. “Tev nebūs savu dvēseli internetos atkailināt!” Bet Mozus jau bija pusceļā lejup no kalna.

Es gribētu mācēt un varēt rakstīt par putniņiem un puķu dobēm, likumiem un politiku, tehnoloģijām un modi, sportu un kulināriju. Bet pat ja es mācētu un varētu, tas tik un tā būtu caur manu emociju un sajūtu prizmu. Nekādas objektivitātes.

Mani interesē dvēseles! Un impulsi, iekšēji un ārēji, kuri aizskar dvēseles. Manu un citas. Dvēseļu vibrācijas. Sajūtas, kuras nāk no dvēselēm. Visa veida sajūtas. Un ja tās ir aizslēptas aiz mūriem, drošības filtriem un cenzūras, tad ir kaut kā ļoti … nedzīvi un neīsti … burti, vārdi un teikumi bez sajūtas …

 

 

 

Laimi par naudu nenopirksi, labsajūtu gan!

Viņš ir vienīgais vīrietis, kuram es maksāju par to, ka (lai) viņš man pieskaras.
Par fizisku un garīgu labsajūtu. Par siltumu manā ķermenī, par mieru, par nedaudz neķītrām fantāzijām un par viņa veltīto laiku man. Par glāstu trūkuma kompensēšanu…
Maksāju par vienu stundu pilnīgas paradīzes zemes virsū.
Šinīs attiecībās viss ir atrunāts līdz sīkumam – tikšanās laiki, noteikumi (abiem zināmi un saprotami), notikumu gaita un galu galā cena, ko par to maksāšu.
Viņš ir mans masieris un fizioterapeits.

Kārlis Padegs

Latvijas Nacionālajā Mākslas Muzejā apskatāmas leģendārā mākslinieka Kārļa Padega simtgadei veltītas izstādes – “Trauslais izaicinājums” un “Padegs un pilsoniskā madāma”. Es netuvu neesmu mākslas, glezniecības vai grafikas fanāte. Nekā daudz par Padegu un viņa darbiem nezināju. Līdz uz kādu manu apsveikumu dzimšanas dienā a’la “te varēja būt filozofiska prātula par dzīves vērtībām , bet te ir vienkāršs sīkziņas sveiciens” saņēmu atbildi “…vērtības tikko iedeva Padegs!” Un tas, no kā es to lasīju, deva man nelaužamu pārliecību – lai tur vai kas, man jāredz šī izstāde!

Un es nespētu sev piedot, ja nebūtu aizgājusi. Lai arī nezinātu, ko palaižu garām, tas vienalga nebūtu piedodams. Es esmu pārņemta ar Padega redzējumu par cilvēkiem, lietām, dzīvi un norisēm sabiedrībā. Kad jau teju stundu biju klīdusi starp neskaitāmajām bildēm un gleznām, zālē ienāca  gide un aicināja visus līdzi. Un tas mani ierāva muzejā, nē – Padegā, vēl uz vairāk kā stundu. Fantastiski! Es nevarēju iedomāties, ka “Padega iedotās vērtības” varētu būt tik jaudīgas! Viņš vēl students būdams esot teicis: ” Par tām lietām, kas notiek sabiedrībā un kas acīm nav tīkamas, ir jārunā. Es par tām kliedzu no saviem darbiem!” Iedomājies, pirmā kursa students, vasaras darbu mapītē atnes nevis skaistas krāsainas pļavas vai piejūras ainavas, bet prostitūtu bildes, krogus skatus … kailumu, ķecerību … melnbalto – īsto realitāti! Katrs viņa darbs ir stāsts. Ja ne uzzīmēts – tad tas stāsts ir tur visapkārt. Nolasāms. Sajūtams. Lai arī daudzi viņa darbi varētu šķist nepabeigti, pavirši, bet tā nav – nekas tur nav nejaušs. Viss tur ir gribēts!

Tagad arī man ir mīļākā Pagega glezna – Zuzija (Madonna) 1935/1936 gads, diemžēl nevarēju to atrast internetos, lai jums parādītu. Līdzīgai tai, kas šinī bildē augstāk (Madonna ar balto puķi,1933), tikai tā sieviete tāda šika, krāsaināka, viņai kaklā liels krusts un viena atkailināta krūts. Varētu šķist, ka divas nesavienojamas lietas. Zaimošana. Gide par to gleznu teica – liekulība! Bet nē. Nē! Manā skatījumā tur nebija nekādas liekulības – tajā gleznā Padegs atainojis sievieti tādu, kā viņa ir – varoša sevī savienot it visu! Es tik bieži jūtos tieši tā – ar neapšaubāmu ticību, bet tajā pat laikā atkailināta. Emocionāli atkailināta. Kā sabūvēt tiltus starp šīm dažādajām “es”?! Trauslais izaicinājums!

Izmantojiet brīvdienās divas stundas patiešām vērtīgi – aizejiet uz izstādi! Tā būs apskatāma vairs tikai līdz 12. februārim.

UPD: ir svētdienas, 12. februāra pēcpusdiena un lūk arī viņa Zūzija (Madonna)… Paldies! Skaista, vai ne?! Ģeniāla!

2011 vs 2012

2011. gads manā dzīvē nav bijis spilgtu notikumu un pārmaiņu gads.
Tas ir bijis apjausmas gads. Cauri lielākiem un mazākiem pārdzīvojumiem, gan labiem – gan sliktiem, esmu apjautusi ko vēlos. Vēl vairāk – es esmu apjautusi ko vairs nevēlos, kas manā dzīvē ir lieks. Esmu bijusi vairākos tālākos un tuvākos, bet ļoti skaistos ceļojumos, esmu iepazinusi dažus patiešām lieliskus cilvēkus, redzējusi neskaitāmas fantastiskas teātra izrādes, lasījusi vērtīgas grāmatiņas, esmu bijusi novērtēta un kritizēta, pacēlusies debesīs un pabijusi ellē. Visa kā ir bijis gana. Un nekas no tā nesākās 01.01.2011 un nekas no tā nebeigsies 31.12.2011. Taisnība ir tiem kas saka, ka nav nepieciešama gadumija, lai sāktu realizēt kādus plānus, pildītu kādas apņemšanas, atteiktos no netikumiem vai lai kļūtu laimīgiem. Tam ir katra diena. Vakardiena, diena pirms nedēļas un diena pēc mēneša.

Un tomēr tas ir tik jauki, ka šajās dienās cilvēki vien otram vēl laimi, veselību, izturību, drosmi, mīlestību un sapņu piepildījumu!
Lai jums un mums viss izdodas! Gan iecerētais, gan lai pietiek pārsteigumu!

p.s. vakar piedalījos sabiedriskās domas pētījumā par 2012. gada ekspektācijām! Pie “apņemšanās” no dažpacmit atbildēm, kur bija piemēram, atmest smēķēšanu, vairāk sportot, vairāk pelnīt, vairāk veltīt laiku sev – es ieķeksēju tikai vienu – “apprecēties!” :)

Vienatnē ar savu brīvību un vientulību.

… tā nu es atkal biju viena. Vienatnē ar savu brīvību un vientulību. Priecīga un noskumusi vienlaikus. Pacilāta un pārbijusies līdz nāvei. Es nekad neesmu jutusies laimīga, dzīvojot viena, bet tajā pašā laikā maz pamazām sanīkstu, ielaižot savā teritorijā otru. Es ilgojos pēc stabilitātes, bet, to ieguvusi, pārbīlī pieglaužu ausis un esmu gatava spert un kost ikvienam, kurš iedomāsies traucēt manu neatkarību. Ja mani ņem, es mūku. Ja bēg no manis, es piespiežu atgriezties. Vai skrienu pakaļ, Vai nogalinos.
Vientulība. Šī mazā brīnumfeja, pēc kuras es kalstu, esot kopā ar kādu. Lietuvēns, kurš šķiet ļaunāks par nāvi, kad esmu viena. Tikai iemīlēšanās īsais mirklis ir kā atelpa sāpēs, kuras nevēlos baudīt.
(Dace Rukšāne BEATRISES GULTAS STĀSTI)